Publikācijas

Perfekcionisma paradokss 1.daļa

Dr. Agija Tomme (Kalve) (Psihoterapeite)

“Es ikdienā satraucos, ka draugi pamanīs, ka tomēr neesmu tik perfekta kā izliekos. Es tiešām daru visu, lai būtu perfekta, taču šo masku es spēju noturēt tikai īsu brīdi. Es baidos – kas notiks, kad viņi pamanīs?”

“Kad iesniedzu projektu un izturēju konkursu uz paaugstinājumu, uz mirkli varēju atslābt un šķita – beidzot esmu mierā ar sevi. Tomēr jau pēc pāris mēnešiem atkal jutos kā neveiksminieks, kas neko nevar izdarīt pareizi.” – Jo perfekcija ietver utopiju un “neiespējamo misiju” sasniegt pilnību.

“Es nesaprotu, kāpēc citi mani sauc par perfekcionisti – es kavēju termiņus, man ir grūti ierasties laikā un es ne tuvu netieku galā ar saviem diviem darbiem, bērniem un sociālo dzīvi. Perfekcionistam taču viss ir perfekti!” – Taču perfekcionistam “viss perfekti” nav.

“Visgrūtāk man ir universitātē. Skolā nebija jāiespringst uz atzīmēm, bet tagad, studijās, ir jāpiepūlas – un es nesaprotu, kā tiek galā citi? Es eju uz eksāmeniem tikai tad, ja esmu patiešām iemācījies visu no A līdz Z, bet tas paliek arvien grūtāk. Tas mani paralizē.”

 

Perfekcionisms un perfekcija ir termini, par kuriem cilvēki domā jau vismaz vairāk nekā divus tūkstošus gadu. Pirmās liecības par šādu konceptu nāk no filozofijas pasaules, turklāt ir saglabājušās Aristoteļa idejas par perfekciju – kaut ko tik “labu”, ka nekas vairs nav uzlabojams un kas sasniedzis savu mērķi. Ne velti vārds “perfekts” ceļas no latīņu valodas vārda “perficio”, ko varētu tulkot kā “pabeigt, novest līdz galam”. Tātad būt perfektam – tas nozīmē būt pabeigtam.

Perfekcionisms ir tendence uzstādīt augstus standartus un nesasniedzamas mērķu smailes, un to raksturo neobjektīvi, pārlieku kritiski vērtējumi pret sevi un citiem. Turklāt perfekcionisma vēlmi pēc nevainojamības pavada nievājoša attieksme pret sevi, kas izriet no nemitīgas sevis salīdzināšanas ar citiem.

Tiekšanās pēc neaizsniedzamām virsotnēm

Tādēļ varētu teikt, ka perfekcionisms ir saistīts ar vidi, kurā cilvēks atrodas: ja perfekcionists nonāk, piemēram, konkurences pārsātinātā darbavietā, būs grūtāk nekā citā amatā, kur panākumi un performance mazāk ietekmē rezultātu vai darba devēja izvērtējumu. Ar to ciešanas nebeidzas: perfekcionists bez iespējas salīdzināt var justies bezspēcīgs un it kā zaudējis kompasu, uzdodot sev jautājumu: “Kā gan es zināšu, kur atrodos savā dzīvē, ja man nebūs, ar ko sevi salīdzināt?”

Perfekcionisma jēdziens ir savā ziņā absurds: lai gan perfekcionists tiecas pēc kaut kā labāka, augstāka, vērtīgāka (lielākoties savos sasniegumos), šī virsotne nav sasniedzama. Ja pilnība būtu iegūstama, tad pasaulē nebūtu tik daudz cilvēku, kas arvien cenšas, bet nespēj būt perfekti. Atgriežoties pie lielajiem domātājiem, 16. gs. itāļu filozofs Vanini izteica domu, ka īsta pilnība ir nepilnīga, jo perfekcija rosina domu, ka ir iespējama absolūta pabeigtība, taču tai trūkst turpinājuma un attīstības. Un tieši turpinājums un mūžīga tiekšanās ir perfekcionisma pamatā.

Perfekcionisma izpausmes – atkarīgas no personības iezīmēm

Tas, kā perfekcionisms izpaužas, ir atkarīgs no dažādām personības iezīmēm. Piemēram, krasi atšķirsies cilvēks ar narcistiskām tendencēm, kuram būtiski ir saglabāt statusu un nepieļaut pazemojumu un kaunu, no cilvēka ar mazohistisku ievirzi, kurš vēlēsies būt perfekts, lai saņemtu pozitīvu novērtējumu un mīlestību.

Vērtējot sabiedrību kopumā, lielizmēra zinātniskie pētījumi parāda, ka pēdējos 30 gados Rietumu sabiedrībā uz sevi vērsts perfekcionisms ir pieaudzis par 10%, bet sociāli noteikts – par trešdaļu. Uz sevi vērsti perfekcionisti piešķir iracionālu vērtību būšanai perfektiem, uztur nereālistiskas gaidas pret sevi un bargi nosoda savas neveiksmes. Savukārt, uz citiem orientēti perfekcionisti projicē prasību pēc pilnības uz apkārtējiem un sociālo vidi izjūt kā ārkārtīgi prasīgu, sociumu sajūt kā vērtējošu un kritzējošu, un uzskata, ka jābūt perfektiem, lai saņemtu atzinību.

Dzīvojot meritokrātijas laikmetā, kur nopelni šķietami nosaka cilvēka vērtību, pieaug akadēmiskās un profesionālās vides prasības, standarti kļūst arvien grūtāk sasniedzami, kas veicina pārstrādāšanos, tuvinot cilvēkus izdegšanai. Piemēram, jau pirms Covid-19 pandēmijas Latvijā izdegusi bija teju puse no populācijas.

 

Autors: Rezidente psihoterapijā dr. Agija Tomme