Publikācijas

Perfekcionisma paradokss 2.daļa

Dr. Agija Tomme (Psihoterapeite)

Lai gan mēdz uzskatīt, ka perfekcionists ir cilvēks ar izcilu dzīves sakārtotību, tas nav galvenais perfekcionisma kritērijs – tā primāri ir iekšēja sajūta. Reizēm perfekcionists ir cilvēks, kuram jau skolas gados ir bijis svarīgi saņemt desmitniekus visos priekšmetos. Turklāt saņemt devītnieku ir bijis nevis augsts sasniegums, bet tam ir sekojis jautājums: “Kāpēc nebija desmit?”

Sociālie psihologi izmanto perfekcionismu kā daudzdimensionālu, klīniski novērojamu konstruktu, taču tas, iespējams, ir lielākā mērā saistīs ar vajadzību definēt dažādus konceptus zinātnes mērķiem – lai perfekcionismu varētu skaidri izmērīt dažādās populācijās, kā arī salīdzināt ar citiem fenomeniem – piemēram, dažādām citām personības iezīmēm.

Līdz ar to perfekcionismu varētu uzskatīt par rakstura iezīmi, taču, līdzīgi kā daudzas citas pazīmes cilvēka personībā, perfekcionisms var būt mainīgs dzīves laikā.

 

Perfekcionisma riska faktori

Pētot perfekcionisma izcelsmi, noskaidroti vairāki riska faktori. Viens no tiem ir nelabvēlīgas bērnības pieredzes (angļu val. – adverse childhood experienes, ACEs) jeb traumatiska pieredze agrīnā dzīves periodā. Piemēram, vardarbība (seksuāla, emocionāla, fiziska), nolaidība (fiziska, emocionāla) vai drastiskas pārmaiņas un nepastāvība ģimenē. Nelabvēlīgās bērnības pieredzes statistiski ticami pastiprina perfekcionismu un vēlmi slēpt nepilnības. Gan traumatiska bērnības pieredze, gan ilglaicīga vecāku nespēja regulēt bērna emocijas prognozē augstāku perfekcionisma līmeni pieauguša cilvēka vecumā.

Reizēm perfekcionisma saknes meklējamas iemācītā uzvedībā – identifikācijā ar vecāku, kurš izmisīgi centies būt perfekts. Arī pārmērīgas vecāku gaidas un bērns kā narcistisks vecāku turpinājums pastiprina perfekcionistiskas tendences, vēlmi izpatikt un tādējādi saņemt vecāku mīlestību. Piemēram, vecāks varētu domāt tā: ”Es gribēju būt daiļslidotāja, bet man neizdevās – tāpēc sūtīšu dēlu/meitu slidot! Tas nekas, ka bērnam nepatīk jau 3 gadus – iepatiksies taču! Es būtu bijusi laimīga par šādu iespēju...”

 

Perfekcionisma profils

Lai arī nav vienas vienīgas perfekcionista personības, ir dažādas kopīgas iezīmes, ko pētnieki un psihologi novēro perfekcionistiem. Perfekcionistiem raksturīgas bailes par kļūdām, sevis apšaubīšana un tiekšanās pēc nesasniedzamiem mērķiem – šīs pazīmes ir cieši saistītas ar grūtībām pieņemt atšķirīgus viedokļus. Tas nozīmē, ka perfekcionisti bieži “iestrēgst” melnbaltā domāšanā, negatīvā sevis vērtējumā un ir grūti pārliecināmi paraudzīties uz situāciju no citas perspektīvas.

Perfekcionistiem bieži ir zems pašvērtējums – cilvēks sevi saredz kā nespējīgu un neveiksmīgu, lai gan, iespējams, apkārtējiem šķiet sekmīgs un laimīgs.

Perfekcionistiem raksturīga arī prokrastinācija, gaidot iedvesmu, īsto laiku, telpu un vietu, lai darbu izdarītu perfekti. Šāda atlikšana pazemina pašvērtējumu un pasliktina izredzes tikt galā ar pienākumiem bez vainas apziņas.

Lai justos zinošs, bieži perfekcionistam nepieciešams ārējs apliecinājums (diploms, paaugstinājums), un tikai tad cilvēks var (īslaicīgi) justies kaut ko sasniedzis.

Perfekcionisms vairāk raksturīgs personībām, kuras ir jūtīgas uz kauna afektu. Kauns ir sociāla emocija, kas ļauj konformēties sociuma prasībām un iekļauties “normalitātē”. Līdz ar to, ja cilvēkam ir grūti izturēt kaunu, kā tas ir, piemēram, indivīdiem ar narcistiskām iezīmēm, tad vēlme būt perfektam saistīta ar vajadzību nekļūdīties, lai “nekristu kaunā”.

Tomēr, tā kā sevi salīdzināšanai ar citiem faktiski ir pakļauts jebkurš, tad perfekcionisma potenciāls piemīt jebkuram sabiedrības loceklim.

Ja cilvēka galvenā trauksme ir saistīta ar bailēm no atstumtības vai bailēm zaudēt atzinību, tad, iespējams, perfekcionismu diktē vēlme pēc mīlestības: “Ja es šo izdarīšu gana labi, tad mani mīlēs.” Šāds uzvedības modelis varētu būt vairāk raksturīgs cilvēkiem ar neapzinātām mazohistiskām iezīmēm.

Reizēm perfekcionisms ir saistīts ar uzmanības pievēršanu un iegūšanu: “Ja es nebūšu perfekta, tad neviens ar mani nevēlēsies veidot attiecības.”

Perfekcionisms varētu ieņemt trauksmes mazinātāja un kontroles lomu cilvēka personībā. Piemēram, tiecoties pēc kārtības un pilnības, mazinās bezspēcības sajūta citās dzīves sfērās.

 

Laba vai tomēr ne tik laba īpašība?

Uz perfekcionismu ir vairāk tendētas sievietes, kas turklāt saskaras ar viltvārža sindromu profesijās, kurās sievietes ir mazāk pārstāvētas – “Man ir jāpierāda, ka es esmu gana laba šim
amatam!”

Neskatoties uz to, ka patiesa pilnība nebūt nav sasniedzama, kā arī to, ka perfekcionsms pastiprina prokrastināciju un pasliktina performanci, tā arvien ir īpašība, ko sabiedrībā mēdz vērtēt atzinīgi. Bieži perfekcionismu saprot kā antonīmu haotismam, nesakārtotībai un vienaldzībai. Tomēr pētījumi parāda, ka līdz pat 33 % studentu piemīt maladaptīvs perfekcionisms (tāds, kas ir ikdienā traucējošs, pat paralizējošs), un 31% studentu ir depresija, kam pierādīt saikne ar perfekcionisma iezīmēm. Izrādās, pat 28 % bērnu jau pirmsskolas vecumā piemīt šādas iezīmes.

Pētījumos noskaidrots, ka, pieaugot stresa līmenim ikdienā, pieaug perfekcionisms – tas veicina trauksmes un depresijas attīstību.


Mēs izmantojam sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu jums ērtāku un drošāku mājaslapas lietošanas pieredzi. Turpinot pārlūka sesiju vai nospiežot pogu «Piekrītu», jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes. Jūs jebkurā laikā varat atcelt savu piekrišanu, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Izvērsts Privātuma Politikas apraksts pieejams šeit.zzz