Publikācijas

Perfekcionisma paradokss 3.daļa

Dr. Agija Tomme (Psihoterapeite)

Kaut gan viens no perfekcionisma neapzinātajiem mērķiem var būt vēlme otram patikt, bailes kļūdīties var apturēt arī spēju socializēties, nepārtraukti salīdzinot sevi ar citiem. Kā arī perfekcionisms var negatīvi ietekmēt virzīšanos dzīvē un svarīgu lēmumu pieņemšanu, piemēram, “Man nebūs bērnu, kamēr nebūšu sevi sakārtojusi!” vai “Es nevaru iet uz sporta zāli, kamēr neesmu nometis 15 kg, jo citi par mani smiesies”.

Tomēr tas, vai no perfekcionisma ir jāatbrīvojas, ir grūti atbildams un individuāli vērtējams jautājums. Iespējams, svarīgākā atziņa ir – cik ierobežojoši tas ir cilvēkam ikdienā.

Atbrīvošanās no perfekcionisa

  1. Vispirms būtu jāizprot, vai perfekcionisms, kas cilvēkam ikdienā piemīt, ir adaptīvs vaimaladaptīvs un kādā veidā. Vai tas traucē saskarsmē ar citiem? Akadēmiski vai darbā? Neliela perfekcionisma deva un konstruktīva vēlme pēc panākumiem, protams, ir daļa no 21. gadsimta sabiedrības – taču jāraugās, lai šī vajadzība nekļūst destruktīva, nesasniedzama un izsūcoša.
  2. Parasti, ja mazinās perfekcionisms, tas nevis virza uz neveiksmēm, bet palielina efektivitāti, jo, samazinot nereālistiskas izvirzītās iekšējās un ārējās prasības, aug spēja pilnveidoties un sarūk padošanās un prokrastinācijas risks. Protams, arī prokrastinācija savā būtībā nav “slikta” vai “laba”, un reizēm atlikšana ir vajadzīga. Tāpat ikkatram cilvēkam ir nepieciešamas rūpes par sevi, un arī nepārtraukta produktivitāte ir daļa no perfeksionistiskas, neiespējamas domāšanas.
  3.  Svarīgi atpazīt “melnbalto domāšanu”, kas liek raudzīties uz sevi un dzīves situācijām caur “visu vai neko” lēcu (“Tikai sliktas mātes kļūdās! Ja es kļūdīšos, audzinot bērnu, tad būšu neizdevusies māte.”). Tas ir, būtiski ir apzināt, ka kļūdīšanās ir nevis neveiksme, bet vieta izaugsmei, un kļūda neietver vērtējumu par cilvēka personību kā kopumu – tā attiecas tikai uz konkrēto darbību (piemēram, viens misēklis darbā nepadara cilvēku par “sliktu” darbinieku).
  4. Tā kā perfekcionisms ir cieši saistīts ar sajūtu “Es neesmu pietiekami labs/–a”, tad vērtīgi ir izprast perfekcionisma izcelsmi – traumatisku pieredzi, noraidījumu, pamestību, narcistiskas iezīmes ģimenē, kur var palīdzēt psihoterapija. Kā arī perfekcionismam ir loma kontrolē un vajadzībā sevi pasargāt no sāpīgām izjūtām – var domāt par to, kādas šīs sajūtas varētu būt. Un reizēm atklājoši ir jautājumi: “Kur un kā es iemācījos izvirzīt šādas – nesasniedzami augstas – prasības pret sevi? Kādas ir manas gaidas pret sevi?”
  5. Cīņā ar perfekcionismu palīdzoši ir nospraust konkrētus, sasniedzamus mērķus un skaidras robežas – piemēram, apzināti izdarīt darbu 80 % apmērā, nospraust skaidrus termiņus, izdarīt nelielu daļiņu no paveicamā un apzināti pārdomāt mērķu racionalitāti. Robežu nospraušana prasa laiku, praksi un pacietību, un arī tas nav izdarāms “perfekti”.
  6. Perfekcionismu mazina arī emocionālās inteliģences paaugstināšanās, emociju apzināšanās un apzinātības prakses. Svarīgi, ka tas notiek mierīgā, pielāgotā un atbilstošā vidē.

Pētījumi parāda, ka veselīgi sociāli kontakti un atbalsts mazina perfekcionismu. Noskaidrots, ka, piemēram, grupu terapija mazina depresijas un trauksmes simptomus perfekcionistiskiem studentiem, un tā rezultātā  maladaptīvs un pārmērīgs perfekcionisms var kļūt par pozitīvu un stimulējošu mērķtiecību.

Tā kā sociālie tīkli ir kļuvuši par daļu no ikdienas, arī mediju vide var būt vieta, kur mazināt perfekcionistu – piemēram, izvēloties sekot avotiem un elkiem, kuri necenšas būt perfekti. Jau senajās grieķu traģēdijas un lielākajā daļā literāru darbu līdz pat mūsdienām parādās ideja, ka galvenie varoņi nav pilnīgi, ir ar saviem trūkumiem. Tieši “defekti” varoņus mākslā, teātrī, kino un mūzikā padara pievilcīgus skatītājam vai klausītājam – tie ir īsti cilvēki, ar kuriem identificēties.

Kā sevi pasargāt no perfekcionisma sekām

Lai sevi pasargātu no izdegšanas un citām maladaptīva perfekcionisma sekām, jādomā par stingrām robežām, spēju pateikt “nē”, jāapzinās savas tiesības uz privāto dzīvi un laiku sev. Tas ietver, taču neaprobežojas ar ikdienišķām rūpēm par sevi, miega nozīmi, kā arī emocionālās inteliģences veicināšanu. Tomēr, tā kā perfekcionisms ietver pārmērīgu tiekšanos – reizēm pirmais solis ir apstāties un uzdot sev jautājumu: “No kā es varu atteikties?” Palīdzošs var būt prāta stāvoklis: “Ir interesanti būt iesācējam kādā jomā un kaut ko mācīties no nulles”. Ja izdodas sevi pozicionēt kā cilvēku, kas mācās, nevis ekspertu, kuram jau sen viss būtu jāzina – tad ir vieglāk iegūt interesi, zinātkāri un sabrucināt perfekcionisma vēlmi sasniegt visu uzreiz, pilnīgi un nevainojami.

Pētījumi demonstrē, ka profesionāli sportisti ar izteiktām perfekcionisma iezīmēm var zaudēt savu potenciālu bailēs no neveiksmes un uzrādīt zemāku sniegumu, salīdzinot ar sportistiem bez perfekcionisma. Secinājums: perfekcionisms nenodrošina sasniegumus. Iespējams, tā ir galvenā atziņa par kļūdīšanos – jo misēkļi neattālina no mērķa, bet gan sniedz vērtīgu, personīgu un neaizstājamu pieredzi, kas nodrošina izaugsmi.


Mēs izmantojam sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu jums ērtāku un drošāku mājaslapas lietošanas pieredzi. Turpinot pārlūka sesiju vai nospiežot pogu «Piekrītu», jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes. Jūs jebkurā laikā varat atcelt savu piekrišanu, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Izvērsts Privātuma Politikas apraksts pieejams šeit.zzz