PSIHISKĀ VESELĪBA

Depresija ir slimība, kas ļoti būtiski ietekmē emocijas, domas, uzvedību un fiziskās ķermeņa reakcijas. Slikts noskaņojums, kad neko negribas, nekas neiepriecina un nav spēka, kādā dzīves brīdī var parādīties ikvienam. Ja šie simptomi ir īslaicīgi un pārlieku neietekmē ikdienu, nav pamata satraukumam. Taču, ja sliktais garastāvoklis ieilgst, pievienojas vēl citas sūdzības, piemēram, raudulīgums, bezspēcības, tukšuma sajūta, trauksme, miega un ēšanas traucējumi, kļūst grūti strādāt, mācīties, komunicēt ar tuviniekiem, ir vērts griezties pie speciālista, lai saprastu, vai nav piezagusies depresija. Statistikas dati liecina, ka katrs astotais cilvēks dzīves laikā sastopas ar depresiju, ko būtu nepieciešams ārstēt. Mūsdienās tā ir ārstējama slimība.

Depresijas ārstēšana

Ja ilgstoši novērojat depresijai raksturīgus simptomus, aicinām vērsties pēc palīdzības pie ārsta–psihiatra vai psihoterapeita. Speciālists izvērtēs simptomu izteiktību, noskaidros iespējamo slimības rašanās cēloni, piemēros atbilstošāko terapijas veidu, kā arī nepieciešamības gadījumā nosūtīs uz papildu izmeklējumiem (asins analīzēm, encefalogrammu, magnētisko rezonansi u.c.), lai pārliecinātos, ka depresijas simptomus neizraisa kāda fiziska pataloģija, piemēram, vairogdziedzera funkciju traucējumi, anēmija vai kāda cita saslimšana.

Ārstēšanas laikā var tikt nozīmēta medikamentozā terapija, psihoterapija vai šo abu metožu kombinācija. Lai arī depresijas ārstēšanas process ir ilgstošs (vidēji 12 līdz 20 terapijas seansi), un tas var prasīt daudz enerģijas, kā arī iekšējos resursus, terapijas laikā, gan arī pēc tās līdzsvarosies garastāvoklis, atjaunosies enerģija un miega režīms, kā arī izzudīs trauksmes sajūta un samazināsies atkārtotas depresijas epizodes risks.

Savukārt, ja novērojat īslaicīgas depresijai līdzīgas izpausmes, kas rada psihoemocionālu diskomfortu un ietekmē dzīves kvalitāti, aicinām vērsties pēc palīdzības pie klīniskā psihologa. Speciālists sarunas ceļā izzinās iespējamos izjūtu cēloņus, kā arī palīdzēs atgūt iekšējo līdzsvaru un dzīvesprieku.

Atcerieties – jo savlaicīgāk tiek uzsākts ārstēšanās process, jo vieglāka ir terapijas norise un ātrāks atlabšanas periods. Pieteikšanās vizītei pie speciālista ir būtisks solis pretī atlabšanai.

Veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīva disfunkcija (SVD) ir ķermeņa funkciju un sajūtu traucējumi, kaut medicīnisks izskaidrojams šo traucējumu iemesls netiek atrasts. Cilvēkam ir fiziskām saslimšanām līdzīgi simptomi (piemēram, smakšanas sajūta, sāpes krūtīs, svīšana, galvas reiboņi), taču, veicot klīniskos izmeklējumus, noteiktu fizisku cēloni simptomiem nav iespējams atrast.

Biežākie simptomi ir sirdsklauves, svīšana, elpas trūkums, smakšanas sajūta, trīce, žagošanās, klepus, vēdera pūšanās, urkšķēšana, bieža caureja vai urinēšana. Dažos gadījumos var būt arī dažādu ķermeņa daļu un orgānu sāpes un smaguma vai saspringuma sajūta ķermenī. SVD simptomus pavada izteikta trauksme, nemiers, bezpalīdzības sajūta, bailes, bieži pat panikas lēkmes.

Ja cilvēkam ir sūdzības par savu fizisko veselību, pirmkārt, ir jāveic izmeklējumi, lai pārliecinātos, vai veselības traucējumi nav saistīti ar kādu fizisku saslimšanu. Ja izmeklējumi neuzrāda nekādu fizisku pataloģiju un ārsts apstiprinājis, ka pacientam nav tādu organisku izmaiņu, kas varētu izskaidrot esošos simptomus, iespējams, traucējumi saistīti ar veģetatīvās nervu sistēmas disfunkciju. Šo diagnozi vislabāk var apstiprināt un vairāk informācijas sniegt ārsts, kurš specializējas šādu stāvokļu diagnosticēšanā un ārstēšanā – psihiatrs vai psihoterapeits.

Kad ikdienas skrējienā arvien lielākas grūtības sagādā darba un brīvā laika nošķīrums, rodas pārslodze – sāk vajāt ilglaicīgs stress, kas tikai vēl vairāk palielina izdegšanas sindroma risku.

Bieži vien atbildīgs un intensīvs darbs, paaugstināta atbildības sajūta pret veicamajiem pienākumiem, perfekcionisms, emocionāls izsīkums un augsti darba standarti rada situācijas, kad tieši pretēji vēlamajam – samazinās kocentrēšanās spējas un organisms pret šāda stresa izpausmēm signalizē ar garīgo spēju vājinošiem traucējumiem un fizisku diskomfortu.

Izdegšanas sindroma pazīmes:

• ilgstošs nogurums,
• motivācijas trūkums,
• neapmierinātība,
• uztveres problēmas,
• darbaspēju zudums,
• saskarsmes spēju zudums,
• zudusi vēlme rūpēties par sevi,
• pārslodze darbā – nemitīgas domas par darbu,
• interešu trūkums,
• svārstīgs, bieži vien pat apātisks garstāvoklis,
• grūtības koncentrēties,
• miega traucējumi.

Izdegšanas sindroma somatiskie simptomi:

• biežas galvassāpes, reiboņi,
• plecu un kakla muskuļu spriedze,
• muguras sāpes,
• svara svārstības,
• kunģa čūla,
• sirdsklauves,
• paaugstināts asinsspiediens,
• ādas nieze,
• pastāv paaugstināts risks veidoties onkoloģiskām saslimšanām.

Ja pašam savu labsajūtu atjaunot neizdodas, palīdzību sniegt ir gatavi Veselības centra Vivendi speciālisti (psihoterapeiti, psihiatri), kuri, darbojoties komandā, piemēros atbilstošāko ārstēšanas terapiju, lai novērstu izdegšanas sindroma radītās veselības problēmas.

Miegs ir cilvēka eksistences neatņemama sastāvdaļa – fizioloģiski tas ir tikpat nepieciešams dzīvības uzturēšanai kā gaiss, ēdiens un ūdens, jo miegā tiek pavadīta 1/3 daļa cilvēka mūža. Dažādu apstākļu radīti miega traucējumi var izraisīt izmaiņas cilvēka labsajūtā, kas var būtiski ietekmēt emocionālās un fiziskās veselības stāvokli.

Miega traucējumi visbiežāk ir saistīti ar psihiskām vai somatiskām saslimšanām – depresiju, neirotiskiem traucējumiem, vielu atkarību, sirds vai elpošanas mazspēju, nemierīgo kāju sindromu, medikamentu blakusefektiem, kā arī psihosociāliem faktoriem un miega higiēnas neievērošanu. 50% gadījumu miega traucējumus izraisa iekšķīgas un neiroloģiskas saslimšanas.

Lai noteiktu klīnisko miega traucējumu diagnozi, iztaujājot pacientu tiek noskaidroti:

• miega traucējumu sākums, ilgums, gaita, raksturs,
• gulētiešanas rutīna,
• iespējamās blakus slimības (artrīts, Parkinsona slimība, insults, demence, sirds mazspēja u.c.), kas varētu būt bezmiega cēlonis.

Klīniskais psihologs var palīdzēt gadījumos, ja miega traucējumu cēlonis ir stress, palielināta darba slodze, attiecību problēmas u.c. faktori. Speciālists izvērtēs miega rašanās traucējumus, izglītos par miega fizioloģiju un palīdzēt ieviest miega higiēnu, kā arī risinās cita veida problēmas, kuras varētu ietekmēt miega kvalitāti.

Psihoterapeits vai psihiatrs var palīdzēt gadījumos, ja miega traucējumu rašanās iemesls ir, piemēram, depresija, pēc traumas stresa sindroms u.c. psihiskas slimības.

Izvērtējot pacienta veselības stāvokli, tiks piemērota atbilstošākā ārstēšanas metode – psihoterapija vai medikamentozā terapija. 

Trauksme un bailes ir normāla reakcija ikdienas dzīvē uz kādu bīstamu vai saspringtu situāciju. Tomēr tās vairs nav adekvātas situācijās, kad trauksme kļūst regulāra un intensīva, jo var liecināt par kādiem psihiskiem traucējumiem vai fizisku saslimšanu.

Trauksmi iedala:

• paroksizmāla trauksme (agorafobija, sociālās fobijas, izolētās fobijas, panika),
• hroniska trauksme (ģeneralizēta trauksme, trauksme ar depresiju),
• trauksme kā adaptācijas traucējumu, obsesīvi kompulsīvu traucējumu, posttraumatiskā stresa sindroma, somatoformu traucējumu izpausme,
• trauksme kā citu psihisku saslimšanu izpausme (psihotiski traucējumi),
• sekundāra trauksme kā somatisku saslimšanu viena no izpausmēm (hipertireoīdisms, hiperparatireoīdisms, feohromocitoma, aritmijas, supraventrikulāri sirdsdarbības traucējumi u.c.),
• psihoaktīvu vielu izraisīta trauksme (amfetamīns, kokaīns, kofeīns, atcelšanas sindroms pēc kanabinoīdu, alkohola, barbiturātu lietošanas).

Turpretim, panikas lēkmes bieži vien mēdz būt īslaicīgi, spontāni un intensīvi traucējumi, kas laika gaitā var pāraugt par neprognozējamām, atkārtotām un smagām trauksmes lēkmēm bez provocējoša iemesla un strauji attīstīties no vairākām minūtēm līdz pat pusstundai. Panikas lēkmes izcelsmes pamatā var būt ne tikai spontāni iespaidi, to var saistīt arī ar konkrētu dzīves situāciju ietekmi uz psihoemocionālo stabilitāti. Panikas lēkmes laikā apkārtējo pieredze un nomierināšana nepalīdz, tāpēc ir būtiski saņemt psihiatra vai psihoterapeita konsultācijas, lai risinātu situācijas, kuru iespaidā parādās panikas lēkmju uzliesmojumi.

Biežāk sastopamie panikas lēkmju simptomi ir:

• sirdsklauves,
• sāpes krūtīs,
• smakšanas sajūta,
• smaguma sajūta kuņģī,
• reibonis,
• nerealitātes sajūta vai bailes no personiskas katastrofas (kontroles zudums, sajukšana prātā, sirdslēkme vai pēkšņa nāve).

Veselības centra "Vivendi" speciālistu ieteikumi relaksācijai trauksmes un panikas lēkmes gadījumos:

Mūsdienās valda uzskats, ka katras slimības pamatā meklējams kāds psihoemocionāls aspekts. Psihosomatiskā medicīna ir piemērota tiem pacientiem un interesentiem, kuri vēlas uzlabot savu pašsajūtu un risināt fiziskās slimības izraisošos emocionālos faktorus – tās izraisītos un uzturētos iekšējos konfliktus.

Psihosomatiskā medicīna nodarbojas ar ķermeņa, psihes un sociālo faktoru mijiedarbības lomas izpēti cilvēka psiho – somatisko slimību un traucējumu izcelsmē, norisē, kā arī ārstēšanā un profilaksē. Psihosomatiskā medicīna paralēli pacienta ķermeņa ārstēšanai pastiprinātu uzmanību pievērš pacienta psihei, tās stāvokļu un notiekošo procesu izpētei.

Ar psihosomatisko ārstniecības pieeju iespējams noskaidrot atbildes uz jautājumiem, kāpēc pacients saslimis ar konkrēto saslimšanu un ko darīt, lai izveseļotos un justos labāk. Ar psihosomatiskās medicīnas palīdzību iespējams risināt sasāpējušus konfliktus un slimību ietekmējošas situācijas.

Psihosomatiskās medicīnas centrālais uzskats ir tas, ka cilvēks ir vienots organisms, kurš jāārstē kopumā. Par pamatpostulātu kalpo biopsihosociālais slimību izcelsmes modelis, kurš pamato, ka dažādu psihosomatisku traucējumu un slimību izcelsmē līdzdarbojas 3 faktori:

1. Bioloģiskais ( iedzimtība, fizikāli – ķīmiskie kairinātāji, mikroorganismi u.c.)
2. Psihiskais (cilvēka personība, noskaņojums, emocijas u.c.)
3. Sociālais (attiecības darbā, mājās, pārmaiņas dzīvē u.c.)

Neatkarīgi no pacienta diagnozes un saslimšanas smaguma pakāpes, cilvēks, kurš sakārto savu iekšējo (un vēlāk arī ārējo) pasauli, spēj mazināt somatizāciju jeb neapzināto un/vai neatrisināto iekšējo pretrunu negatīvo ietekmi uz fizisko veselību un noskaņojumu.

Ar psihosomatiskās medicīnas palīdzību, paralēli medikamentozajai ārstēšanai, iespējams ierobežot un samazināt slimību paasinājumus un slimības smaguma pakāpi, kā arī pielietoto medikamentu ārstēšanas devas. Par klasiskām psihosomatiskajām slimībām uzskata: cukura diabētu, arteriālo hipertensiju, čūlas slimību, čūlaino kolītu, neirodermatītu, reimatoīdo artrītu un koronāro sirds slimību.