Publikācijas

Dr. Ilze Maksima: "Lai sāktos pārmaiņas, mēs sākam ar pieņemšanu"

Dr. Ilze Maksima (Narkoloģe, KBT terapeite)

Narkologs ir speciālists, kurš palīdz atbrīvoties no dažāda veida atkarībām, izprotot un meklējot saslimšanas cēloņus un sekas. Nereti pašam cilvēkam ir grūti sev atzīt, ka atkarība ņēmusi virsroku, tāpēc profesionālas palīdzības meklēšana ir vēl sarežģītāks, bet tieši tādā brīdī ļoti nepieciešams lēmums, ko pieņemt. 

Tiekamies uz sarunu ar Veselības centra "Vivendi" narkoloģi, atkarību speciālisti un psihoterapeiti KBT apmācībās dr. Ilzi Maksimu, lai vairāk izprastu narkoloģiju kā medicīnas nozari, kā arī gūtu atbildes uz jautājumiem par atkarībām un terapijas metodēm, lai veiksmīgi spertu pirmo soli atveseļošanās virzienā. 

Dr. Ilzei Maksimai ir plaša pieredze, strādājot narkoloģijas jomā. Izvēlēties par labu tieši šīs profesijas apguvei, palīdzējis bērnībā un pusaudžu gados redzētais. 

"Redzēju reālo Latvijas situāciju, ka alkohola lietošana ir diezgan aktuāla. Tās sekas, kas man jau kā bērnam un pusaudzim bija redzams, īsti nesaskanēja ar manām pārdomām. Vai tiešām ar to ir jāsamierinās? Savā ziņā tas ir arī iemesls, kāpēc es nodomāju, ka varētu kaut ko šajā ziņā darīt," atklāj speciāliste. 

Kopš 2017. gada, Ilze apgūst arī kognitīvi biheivioriālo terapiju (KBT), kas ir piemērota cilvēkiem, kuri cieš no atkarībām, trauksmes, panikas, depresijas, depresīvajiem stāvokļiem, ēšanas traucējumiem, somatoformiem traucējumiem, bezmiega un sociālām vai dažādām citām fobijām. Vienmēr svarīgi atcerēties, ka cilvēks nav sadalāms fragmentos, nolemjot, ka tagad tiks saremontēta pirmā problēma, bet, piemēram, divas pārējās atstāsim vēlākam laikam, līdz ar ko var izsvērt, kur ir nepieciešama terapeitiska pieeja no KBT puses, savukārt, citkārt jāpielāgo psihosomatiska vai farmakoloģiska pieeja un terapiju kombinācija. Zāles maina cilvēka neiromediatoru stāvokli, bet KBT – uzvedību un attieksmi. 

Visa pamatā – empātija un sapratne

Narkologs strādā ar problemātiskiem, bieži vien, vientuļiem cilvēkiem, no kuriem daudzi mēdz novērsties tieši tā iemesla dēļ, ka nezina, kā ar viņiem apieties un sarunāties. Lai iedziļinātos, apjaustu situāciju un cēloņus, ir jāspēj ne vien attīstīt, bet arī saglabāt empātisko spēju. 

"Ir jāpaliek uz savas atbildības robežas – nevar kļūt līdzatkarīgs. Es varu iejusties otra situācijā, bet, tomēr virzot terapeitisko procesu, saglabāju savu ārsta lomu. Ja otrs to neakceptē, ļauju notikt tam, kas notiek. Tā ir prasme, ko esmu apguvusi, mācoties gan par narkologu, gan arī KBT psihoterapeitu. Katram ir sava atbildība, robežas un iespējas, vienkārši tās visas ir jāsalāgo ar laiku, telpu un apkārtējiem," stāsta I. Maksima. 

Narkoloģijā, tāpat kā jebkurā citā nozarē un attiecībās kopumā, ir nepieciešams būt lēnprātīgam – nedaudz attālināties, bet tajā pašā laikā saglabāt fokusu un apjaust konkrēto situāciju kopumā. Jāpadomā par to, kā es varu paskatīties uz kādu notikumu daudzpusīgi, dodot otram cilvēkam laiku izsvērt, pieņemt lēmumu un apzināt sekas. 

Viena no izplatītākajām atkarībām ir pārmērīga, nekontrolēta alkohola lietošana, tādēļ sabiedrībā ir izveidojies priekšstats, ka tā visdrīzāk ir tikai izlaidība un par atkarību nav saucama. 

"Alkohola atkarība ir biopsihosociāla slimība. Lai ar šo vai jebkuru citu atkarību saslimtu, ir jābūt kādiem iepriekšējiem notikumiem un cēloņiem, kuri ir sekmējuši atkarības attīstību," skaidro narkoloģe. Svarīga nozīme ir arī ģenētiskajam faktoram, – ja ģimenē ir vai ir bijušas problēmas ar alkoholismu vai jebkādu citu atkarību izraisošu vielu vai procesu nekontrolētu lietošanu, tad cilvēkam ir ļoti uzmanīgi jāvērtē savi vielu vai procesu lietošanas paradumi.

Ja cilvēks nezina savu iedzimtību vai pret to attiecas samērā nevērīgi, lietošanas paradumi varētu būt brīvāki, tiem netiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Šādā brīdī varētu teikt, ka cilvēkam ir vieglprātīga attieksme pret atkarību izraisošu vielu lietošanas riskiem, bet tikai tāpēc, ka nav pietiekoši daudz informācijas vai blakus kāda cilvēka, kurš spētu objektīvi novērtēt esošo situāciju un mudināt vērsties pēc palīdzības. Te parādās profilakses un intervences nozīme. Speciāliste uzsver, ka nevar būt tā, ka atkarība neatstāj nelabvēlīgas sekas. 

"Cilvēka darbs ir padarīts, atbildības izpildītas, viņš jūtas labi, ir vesels – nu, neticu. Līdz ar to kaut kas tomēr palika neatklāts," pauž dr. Maksima. Ja šo būtisko faktoru noslēpj pats atkarīgais cilvēks, ļaujoties baudai, ko sniedz alkohola ietekme uz smadzenēm, tad laika gaitā šie baudas centri pārkārtojas tā, ka tie sasaucas ar nepieciešamību lietot, piemēram, alkoholu, lai vispār justos šķietami labi, bet maksa par to ir diezgan lielas ciešanas. Pēcāk cilvēks jau vairs īsti nekontrolē savu tieksmi, viņš nevar iedzert un pārstāt dzert, kad ienāk prātā. Tas vairs nav iespējams, jo slimība diktē savus noteikumus. 

Pirmā soļa speršana – profesionālas palīdzības meklēšana

Pirmās vizītes apmeklēšana nereti ir emocionāli grūts un sarežģīts, tomēr ļoti nepieciešams process ikvienam, kurš cīnās ar kādu atkarību. 

"Pirmās vizītes laikā uzsveru, ka mans kabinets ir droša telpa, kur dalīties informācijā, pārdomās vai tieši otrādi – saprast, ka cilvēks vēl nemaz nav gatavs mainīties", saka I. Maksima. Nereti tieši ģimene ir tā, kas caur ultimātu vai ar kādām jau noteiktām sekām iesaka ārstēties, retāk gan cilvēks pats apjauš samilzušo problēmu. 

Atnākt kaut vai tikai tāpēc, lai aprunātos, arī var būt vērtīgi, jo, kā speciāliste atgādina – ne vienmēr uzreiz runa ir par atkarību, varbūt ir konstatēta pārmērīga lietošana, kas jau ir pietiekoši tuvu atkarībai, bet vēl līdz tai cilvēks nav nonācis, un tas arī ir būtiski – uzzināt laikus, ka vēl ir iespēja reabilitēties un sev palīdzēt. 

"Mans mērķis ir nenosodīt, nemācīt, nemainīt, nelauzt. Lai sāktos pārmaiņas, mēs sākam ar pieņemšanu. Tas ir attiecināms gan uz cilvēku, gan uz terapeitisko sadarbību kopumā. Mēs pieņemam esošos apstākļus, kam esam gatavi un veidojam šo ārstēšanās plānu secīgi, atbilstoši paša cilvēka gatavības pakāpei. Tāpēc vēlos iedrošināt vismaz atnākt un tikai aprunāties, jo, ja mūsu domas nesakritīs vai nebūs radusies pārliecība par nepieciešamo ārstēšanās uzsākšanu – lai tā būtu," aicina speciāliste. 

Narkoloģija ir perspektīva profesija, it īpaši tiem, kuriem patīk vērot un analizēt cilvēka psiholoģiskos aspektus, piemēram, personības šķautnes, attieksmi un uzvedību dažādās situācijās, attiecību veidošanas iespējas. Kā uzsver speciāliste – šie arī ir visbiežāki iemesli, kas veicina kādas atkarības rašanos. Narkoloģijā ir iespēja redzēt un piedzīvot to, kā cilvēks ar diezgan sagrautu likteni var piedzīvot ļoti stabilus atveseļošanās periodus. Redzēt, kā ārsta acu priekšā nobriest un veidojas cilvēka personība, Ilzei kā speciālistei, sagādā ļoti lielu gandarījumu, neraugoties uz to, cik dažkārt lēni un maziem solīšiem tiek sasniegts tas, kas šķita nokavēts varbūt ļoti agrīnā dzīves posmā. 

"Ārsta profesija ir nedaudz fanātiska. Tā ir vēlme ne gluži glābt pasauli, bet drīzāk radīt savu artavu pozitīvām pārmaiņām. Manuprāt, šī profesija to piedāvā par visiem simts procentiem," sarunas noslēgumā pauž daktere.